Redzi – bildē tie ir mani brāļi.
Iedomājies mūs bērnībā.
Es, kā vectēvs mani sauca, spindzele un svilpaste, mazliet resnāka par sērkociņu, pēc izskata trausla kā porcelāna vāze un vienmēr pa vidu viņiem – diviem enerģiskiem un nenogurdināmiem puikām. Mēs kopā būvējām štābiņus kokos, šāvām ar kaķeni ķiršu kauliņus, sacentāmies ātrumā, taisījām “saulīti” pagalma šūpolēs, staigājām pa žogu, dedzinājām skudras ar palielināmo stiklu, spēlējām kazaki-razboiņiki ar bērniem, no kuriem man patiesībā bija bail, staigājām ziemā pa ledus gabaliem un mēģinājām neiepeldēt jūrā, un vēl kaudzi citu puiku lietas, jo es vienmēr vilkos kaut kur nopakaļ vecākajam brālim. Es nemaz nezināju kā ir nebūt drosmīgai, pat, ja patiesībā ir bail līdz kaulam. Bet nepārprotiet – es, protams, spēlējos arī ar bārbijām un “mājas”.
Un tagad man ir dēls un meita, kuru vērojot man nāk atmiņā mana augstāk aprakstītā bērnība. Es redzu, kā mana divgadīgā meita skrien pa māju ar zobenu, cīnās, aizstāv sevi, mācās no brāļa, sacenšas un meklē briesmoņus skapī, paralēli velkot līdzi “bebīti” aiz kājas.
Manu vārdu salikumu “drosmīgām meitenēm” šķiet kāds visu laiku pārfrāzē kā puiciskām un fiziski spēcīgām meitenēm, bet šajā gadījumā tas tā nav, es vairāk runāju par to, ko saskatu sevī un savā meitā. Par iekšējo drosmi, ko man ir iemācījuši brāļi. Un ticu, ka ir arī meitenes, kuras savā būtībā ir tikpat vai pat vairāk drosmīgas arī bez brāļiem. Tieši tādēļ grāmata veltīta arī manai un citām mazajām drosminiecēm!
Līva Eihmane